Kaltenes akmeņaino pludmali mēs reiz apiemojām Līgo vakara pastaigā – un šī vieta uzreiz mūs nošarmēja ne pa jokam. Tāpēc, lai gan ceļš no Rīgas līdz šejienei ir patāls, izlēmām te iebraukt vēlreiz.

Parasti mašīnu atstājam pie Kaltenes bibliotēkas – tur ir neliela autostāvvieta. Kaltenes bibliotēkas dārzā, starp citu, ir iestādīts arī latvijas simtgades ozols. Tālāk dodamies uz pludmali – atkarībā no tā, kādu pastaigu vēlas sirds un kājas, var doties uz “Lieldienu salas” pusi, kur akmeņi pastaigai tik ļoti netraucēs, un var iet arī uz pretējo pusi pārvarot gan nelielus akmens krāvumus, gan izbaudot mazliet mežonīgāku akmeņaino piekrasti. Šī pastaiga nebūs piemērot ratiņiem – toties lielāki bērni gan būs sajūsmā. Šoreiz vējš bija gana ass un likās, ka jūra zem akmeņiem pilnīgi dun. Neaprakstāmi skaisti! Parasti gar krastu noeejam kādu 1,5 km un tad griežamies atpakaļ. Pastaiga noteikti nebūs raita – toties aizraujoša. Liels pluss – ir liela iespējamība, ka cilvēku šeit nebūs daudz. Mēs personīgi kādas divas ģimenes pa gabalu redzējām tikai putnu novērošanas takā.

Pēc pludmales baudīšanas nolēmām turpināt ceļu ar mašīnu līdz jau iepriekšminētajam Kaltenes putnu vērošanas tornim – waze sekot nav jēgas, labāk vērojiet brūno norādi uz šo vietu. Takas sākumā ir arī stāvlaukums ar informācijas zīmēm un labierīcībām, kuras šoreiz bija aizslēgtas. No stāvlaukuma gar jūras malu uz novērošanas torni ved taka – marķēta ar bultiņām. Šeit pludmale ir ierastāka – smilšaina, tomēr akmeņi jūrā joprojām ir prāvā skaitā, tāpat te ir daudz mazo gliemežvāku.

Takas garums – 1,3km vienā virzienā
Takas galā ir putnu vērošanas tornis
Ratiņi – domāju, ka izbraukt var.

Iet var gan ejot caur pludmali, gan arī pa iemīto taciņu. Vienā vietā jāšķērso neliels strautiņš – ja iet gar pludmali, tad strautiņam viegli var pārkāpt pāri pat nelecot, ja iet pa taku – pāri strautiņam vedīs paplats koka tiltiņš. Kad esam galā uzkāpjam putnu novērošanas tornī. Parastos skatu torņos man ir vājprātīgi bail kāpt, bet šādi torņi ļoti patīk – tie ir zemi, bet ainaviski un skaisti. No torņa var redzēt arī vienu no Latvijā lielākajiem jūrakmeņiem – Grīļu dižakmeni. Tā apkārtmērs esot 15m!

Izstaigājot šo taku mūsu mazais ceļabiedrs (6gadi) jau bija ļoti saguris un gribēja doties mājās. Tomēr atceļā iebraucām arī Mērsraga bāku apskatīties – gan no tāluma, jo eksursiju sarunājuši nebijām. Aplūkojām vēl vienu jūrakmeni – Mērsraga Velnakmeni un uzkāpām blakus esošajā putnu novērošanas tornī. Jāpiebilst, ka šis laikam ir viens no advancētākajiem putnu novērošanas torņiem, kuru esmu līdz šim redzējusi – ar novērošanas kamerām, wifi – viss kā jau civilizētā sabiedrībā, haha. Tomēr Kaltene ar savu salīdzinoši neskarto šarmu mūs jau bija sabojājusi, tāpēc Mērsraga piknika vieta, publiskās peldētava, Toi-Toi mājiņas un ievērojami vairāk cilvēku, kuri baudīja pastaigas – tas viss vairāk atgrūda, nekā uzrunāja.

Šis arī bija mūsu pēdējais pieturas punkts pirms ceļa mājās. Tā kā šis maršuts bija ieplānots “uz ātro” un no Rīgas izbraucām diezgan vēlu, tad palaidām garām Lapsiņu dižakmens aplūkošanu un Kaltenes kalvas – kuras noteikti gribam izpētīt. Bet, kā saka – tas uz atgriešanos! Ko vēl Tu ieteiktu šajā pusē redzēt?

Komentēt