Šodien mēs atstājam mazo divgadnieci mājās, lai ar abiem puišiem varētu izbaudītu nedaudz sarežģītākas pastaigas – tas arī izdevās! Meklējām citiem nezināmus objektus, bridām pāri upei, rāpāmies pāri sakritušu koku zariem, un izbaudījām pastaigas īstenā pašizolācijas gaisotnē.

Apmēram 1 km aiz Vecmoku pilsdrupām atrodas Vecmoku pilskalns – ar to arī sākam mūsu ekspedīciju. Jocīgi, ka nekur nav norādes ne uz Vecmoku pilsdrupām, ne uz Vecmoku pilskalnu, tomēr pavisam netālu no galamērķa  kaut kāda zīme parādās, cik ironiski –  zīme vēsta: “Privātīpašums, ieiet, iebraukt aizliegts”. Tomēr tuvāko māju saimniece rejoša suņa pavadībā mūs nomierina sakot: “Var, var, visi jau brauc. Vakar ar vieni brauca meklēt.” Tā nu turpinām braukt pa šarmanto zemes ceļu – līdz ceļa līkumam – tajā, blakus mednieku tornītim, atstājam mašīnu un ar acīm meklējam, kur tas pilskalns varētu būt. Pēc bildēm un apkārtnes spriežot atrodam pilskaln īsto vietu un tālāk brienam pāri uzarta lauka gabaliņam – pēc piecām minūtēm sasniedzam pilskalna pamatni. Jūtamies ka īsti atklājēji – virs galvas dzērves, miers, klusums, skaidri redzams, ka te cilvēki neiegriežas bieži, lai neteiktu vairāk. Pilskalniņš ir mazs – vien 15 metri augsts, aplūkojam arī zibens vai vēja pāršķeltu koku un kāpjot lejā atrodam arī kāda dzīvnieka alu.

Pilskalns ierīkots uz neliela kalna raga, kas izvirzījies uz rietumiem no Vecmoku kalnāja. Pilskalna plakums austrumos norobežots ar 2 m augstu valni, kuram gar dienvidu malu samanāma senā uzejas vieta. Pilskalna augstums – 15m. Lēzenākajā austrumu nogāzē izveidota terase. Pilskalnā atrastie dzelzs sārņi ļauj to datēt ar dzelzs laikmetu. Pilskalns atradies kuršu Vanemas zemē. Pilskalna apkārtne bagāta ar dažādiem arheoloģiskiem atradumiem. Vecmoku muižas laukos atrasti vairāki zobeni un bultu gali un netālu no pilskalna atrodas senkapi. 20. gadsimta sākumā pilskalna pakājē atrastas vairākas senlietas kuras attiecinātas uz 6. gadsimtu. [Latvijas-pilskalni.lv]

Kopā te pavadām apmēram 30 minūtes, un pēc tam turpinām ceļu uz Vecmoku muižas pilsdrupām.

Atkal jau  zīme “privātīpašums”. Lai  piedod muižas īpašnieks Agris Šipkovs, tomēr mēs šo zīmi veiksmīgi ignorējam un dodamies aplūkot pilsdrupas. Parks ir ļoti skaists, sakopts. No ceļa puses muižas ēkas drupas izskatās diezgan bēdīgā stāvoklī, tāpēc liels ir mūsu izbrīns, kad otrā pusē tās izskatās gandrīz neskartas!  Nu, precīzāk sakot – neskarta viena siena, tomēr tas ir ļoti neparasti. Lūk, tāpēc ir vērts īpaši negatavoties ekspoTīcijām – nekad nevar zināt, kas tieši Tevi sagaidīs! Pavisam nedaudz tālāk no muižas galvenās ēkas drupām redzamas arī citas muižas saimniecības ēkas, tomēr tur iekoptais mauriņš ir tik kopti zaļš, ka neriskējām iet izpētē. Starp citu, ir patiesi liels prieks par katru kultūrvēsturisku objektu, kura saimnieks apzinās sava īpašuma vēsturisko vērtību.

Vecmoku muiža atrodas tagadējā Tukuma rajona Tumes pagasta teritorijā. 1460. gadā tā nosaukta kā Livonijas ordeņa īpašums Mowken Hof. 1536. gadā Fīlipam fon der Brigenam (Philipp von der Brüggen) izlēņotas divas zemnieku sētas Mokās. Vecmoku muiža pieminēta 1544. gadā.
Tiek uzskatīts, ka kungu māju 18. gadsimta vidū projektējis arhitekts Severins Jensens.
1920. gadā muiža nacionalizēta. Tās centrs palika fon Elzenu dzimtas īpašumā līdz 1939. gadam. Pēc baronu izceļošanas pagasta pašvaldība apsprieda iespēju pilī izvietot Vecmoku skolu. Tā kā sākās karš, tas netika izdarīts.
 1942. gadā Vecmokās bija ierīkota koncentrācijas nometne ebrejiem. Tā vēlāk tika pārveidota par darba nometni.  Pils sagrauta 1944. gadā, kad padomju armijas daļas uz neilgu laiku ieņēma Tukumu.
Līdz mūsdienām saglabājušās kungu mājas drupas un vairākas saimniecības ēkas. Jau vairākus gadus tiek kopts Vecmoku muižas parks, kurā atrodamas arī dažādas eksotu sugas. [Wikipedia un vecmokumuiza.lv]

Tālāk dodamies uz Talsu pilskalnu – ko redzējām pa ceļam; pēc principa – ja jau viens pilskalns iekarots, ar ko tāds civilizētāks būtu sliktāks? Jāsaka, ka Tukuma pilskalns tiešām nav ne ar ko nav sliktāks par citiem vārda brāļiem – savā ziņā tas ir pat interesantāks – plašs, ar aizsargvaļņiem, un, lai gan atrodas pilsētas nomalē, cilvēku pūļu pamests. Tas, droši vien, ir likumsakarīgi, jo reti kuram ceļamērķis ir pilskalni. Arī te mēs pavadām savas 30 minūtes. Pilskalna pakājē ir arī bērnu rotaļlaukums, tagad gan apjozts ar aizsarglentu.

Ceļš turpinās. Uz Kaives dižozolu. Pa ceļam Kaivē neveiksmīgi cenšamies atrast veikalu (mums ir beidzies dzeramais ūdens). Drīz šai domai atmetam ar roku un turpinām ceļu uz ozolu. Pie stāvvietas auto ir visai daudz – kādas trīs, četras, bet distanci ievērot ir iespējams. Izkāpjot no mašīnas mazie puiši rauca degunu un prasīja, kas te smird – mazie pilsētnieki nav raduši atšķirt kūtsmēslu mēslojuma smaržu no citām “smakām”. Uzzinājuši, ka viņi atrodas pie resnākā ozola visā Austrumeiropā (10,4metri!) un reizē arī pie vecākā ozola Baltijā, puiši ātri vien mainīja fokusu no “smakas” uz OZOLU. Māris ļoti brīnījās, ka Kaives dižozolam apkārt nav sētiņas un visi var pieiet tam klāt pavisam tuvu.

Starp citu, pie info zīmes ir arī jauka sausā wc – ar visu caurumu grīdā un flīžu pēdiņām.

Tālāk braucam uz Viesatas upes lokiem – apmēram 40km tālāk. Par šo vietu esmu dzirdējusi daudz, bet, ieraugot nenormāli pārpildīto stāvvietu mēs savas domas ātri mainām un Viesatas upesloku takas atstājam citai reizei.

Pēc apmēram 13km esam klāt pie Kartavkalna dabas takas, kura sākas, haha,  tieši no kapiem. Varbūt tāpēc te transportlīdzekļu ir ievērojami mazāk? Lai nu kā, tas patlaban ir liels pluss  Mazliet ieturamies, nofočējam info zīmēs redzamās takas un esam gatavi doties “takoties”.  Izejam cauri alejai, aplūkojam senlatviešu apmetni, kura bērniem ļoti gāja pie sirds, un dodamies apkārt pilskalnam – pēc shēmas tur būtu jābūt tiltiņam – realitātē tiltiņa nav, bet upītei pāri ir pārkrituši koki, un tālāk jau otrajā krastā redzama iestaigāta taciņa – izlemjam iet pār kokiem un tālāk pa taciņu uz skatu torni. Taciņa ir skaista, – ja pirms upes nelegālas šķēršošanas redzējām vēl dažus “takotājus”, tad tagad ir pilnīgs miers un klusums – esam vienīgie. Mīnuss ir tāds, ka taka nav tīrīta – ik pa laikam mums jārāpjas pāri kritušiem lielākiem un mazākiem kokiem un kādā nepamanītā pusbedrē es arī drusku pamežģīju potīti. Tomēr nu jau drīz uzejam uz platas, normāliem tūristiem domātas takas un esam pie skatu torņa. Mūsu izbrīns, ka pie skatu torņa redzamajā info dēlī mūsu nupat ietā taka vairs netiek parādīta, ir visai neliels.

Tālāk ceļu turpinām pa maršutā norādīto ceļu – ne mazāk skaistu. Jaunajā info dēlī redzamo  dižozolu takas gabaliņu tā arī īsti neatrodam – nu, atrodam, bet, izskatās, ka arī tur tā īsti neviens nestaigā, tāpēc neesam droši, vai tā ir īsta, visiem domāta taka, vai arī tikai vietējo iemīts takas gabaliņš. Tālāk gan viss rit pēc plāna un tālākais maršuts tiek izstaigāts bez off roadiem. Kopā esam šeit nostaigājuši 5.5km – un visi nolemjam, ka šī vieta ir tik lieliska, lai tajā arī atgrieztos citreiz. Okei, visi, izņemot sešgadnieku, kuram nepatika tas, ka: 1.nebij daudz pieneņu, 2.bija daudz jāstaigā, haha. Viņam tiešām labāk nezināt, cik garu pastaigu sākotnēji bijām plānojuši Viesatas upes loku takā!

Takas garums – 0,5-1,1km (bez pārsteigumiem)
Norādīts, ka ar ratiņiem var iziet tikai mazāko takas loku, tomēr patiesībā, arī ar ratiņiem braucot var izbaudīt skaistu skatu taku pastiepjot maršutu sev tīkamā garumā.

Bet nu gan – vakara saule  jau rotājas mūsu sārtajos vaigos – jābrauc mājās. Uz drīzu tikšanos!

Komentēt