Dažreiz man liekas, ka es kā mamma par daudz uzsvaru lieku uz bērnu prātu, loģiku un fiziskajām prasmēm pavisam novārtā atstājot emocionālo pasauli. Te minēšu mūsu ģimenes pirmos solīšus, lai izkoptu emocionālo inteliģenci bērniem.

Emocijas ir jāatpazīst. Tāpēc sanācām visi kopā un izveidojām emociju un sajūtu kartītes par pamatu ņemot amerikāņu psihologa R.Plutčika emociju riteni. Ar drukātiem burtiem uz varavīksnes krāsu lapiņām sarakstījām emocijas no šī “riteņa” un ar rakstītiem burtiem pielikām klāt emocijas, sajūtas kuras zinājām, un kuras mūsuprāt arī iederētos attiecīgās krāsas kartiņā.

Ikdienā jautājam, kādas emocijas bērni izjūt patlaban. Lielākais astoņgadnieks kartiņas kā palīglīdzekli izmantoja tikai sākumā. Liels bija mans pārsteigums par četrgadnieku, kurš uz jautājumu – “kā tu jūties?” vienmēr palūdza man iedot emociju kartiņas. Tad gājām cauri visām emocijām kopā un viņš šķiroja – kā vārdā nosaukt to kas iekšā sajūtas ir tajā brīdī. .

Lai prastu vārdos definēt sajūtas, pirmām kārtām ir jābūt tiem vārdiem. Jābūt plašam vārdu krājumam, tāpēc vakaros cenšamies lasīt grāmatas. Mazākajiem lasām priekšā, lielākais lasa pats.

Iespēju robežās pārrunājam grāmatās, pasakās lasīto, multenēs redzēto – kā tu domā kāpēc galvenais varonis tā jutās? Utt. Ar astoņgadnieku pēc katras viņa izlasītās grāmatas gatavojam recenzijas – es uzdodu jautājumus, viņš atbild. Ar četrgadnieku – runājām par bildītēm vairāk – kas tur attēlots, kāpēc, kā tu domā kā zaķēns jūtas, kāpēc, utt.

Katru vakaru cenšamies pārrunāt dienas notikumus – 3 pozitīvus, labus notikumus, pēc sajūtām ņemu klāt arī 3 negatīvus notikumus. Šad tad vēl paņemam šot to līdzi iz sērijas “ko es varu dot pasaulei” – jautājuma veidā tas būtu – “ko labu rīt tu gribētu kādam izdarīt?”

Protams, mums ir 3 bērni un ne vienmēr viss ikdienā izdodas kā pēc grāmatas. Precīzāk- praktiski nekad nenotiek viss tik harmoniski un pareizi, kā “vajadzētu”. Bet tas ir normāli – galvenais ir darīt un censties.

Lai izdodas arī jums!

Komentēt