Pavisam nesen Lielajos Kangaros ir izbūvēta dabas taka un skatu tornis, kuru caurbraucot izlēmām aplūkot arī mēs.  

Esam te iepriekš bijuši arī tad, kad neviens te nebrauca staigāties – un pa tolaik iemītu zemes taciņu arī bijām piegājuši klāt ezeram. Atceramies, cik tur bija mitrs, dubļains – šur tur bija nomesti koka dēļi un zari, lai varētu kaut cik sausām kājām pieiet pie ezera. Tāpēc interese par jauno taku mums ir vēl lielāka! 

Kad piebraucām klāt – bijām jau krietni noguruši no jaudīgā Saulgriežu vakara un garā ceļa, tomēr, kad tad vēl te brauksim garām? Jāķer izdevība, kamēr var, pie reizes atpūtinot kājas no sēdēšanas mašīnā. 

Pie takas sākuma ir stāvlaukums – to gan ir visai grūti pamanīt šaurajā un līkumotajā kangaru ceļā. Stāvlaukums ir aprīkots ar info zīmēm un labierīcībām. 

Takas garums ~ 2km un takas sākumā lepni gozējas 33m augsts skatu tornis, bet tajā kāpsim atpakaļceļā. Netālu no skatu torņa Māris pamana čūsku. Tā ātri aizvijas ap nolūzušā koka saknēm, tāpēc bērni nepagūst izpētīt – zalktis vai odze? Bet ejam tālāk – ar interesi izpētam sākumā redzamo veselības maršutu – Krišjānis steidzīgi pilda tur norādītos vingrinājumus. 

Vispirms izvēlamies  iet caur purvu uz Burlakkalniņu. Ejam ļoti raiti, jo Alise ir čīkstīga- ne rokās, ne opā, tad saule par karstu, tad vējš par aukstu. Takas segums ir plats grants celiņš un platas, ērtas koka laipiņas. Ar ratiem būtu viegli izbraukāt – arī ejot pa taku sastopam divus mazus ratos gulētājus, kuri nesteidzīgi bauda pastaigu. 

Mežs kā jau mežs, purvs kā jau purvs – manāmas arī purvā atstātās smagās tehnikas sliedes – laikam no takas taisīšanas pāri palikušas, bet tas ir tikai mūsu minējums. Bērnus no jauna iepazīstinu ar vaivariņu izskatu un smaržu. Raitā tempā esam piegājuši klāt Burlakkalniņam. Nekā cita, izņemot krūmu un koku biezokni tur nesaskatu, bet laikam tur arī slēpjas Burlakkalniņa jēga. Kā gan citādi tie lupītāji noslēpsies? Tālāk caur mežu izstaigājam līdz ezeram, kur ir jauks skatu laukumiņš. Ezers ir mierīgs, skaists un debešķīgs.

Ejam atpakaļ un esam liecinieki kā mežā nolūst koks. Minam mīklu – vai tad, ja mēs te nebūtu, koks kristu ar skaņu vai bez? 🙂

Nu jau esam atkal klāt pie skatu torņa. Starp citu, vai minēju, ka man ir bail no augstuma? Ļoti bail. Tomēr saņemos un kāpju tornī. Baiļu pārvarēšanā tomēr slēpjas tāds gandarījums! Tikai… Ne šoreiz. Uzkāpjot nedaudz pāri ceļa līmenim, pie koku galotnēm, man iestājas panika  -Māris ar Alisi klēpī kāpj augstāk, bet es puišiem kāpju lejā. Tiekot līdz stingrajai, drošajai zemei sabrūku un sāku raudāt. Šausmīgi ciest nevaru augstumu! Krišjānim arī nedaudz bail, bet Ričards raud, ka grib uzkāpt līdzgalam. Tad nu viņš ar Māri kāpj augšā otro reizi. Cenšos neskatīties, jo acu priekšā uzreiz ainas, kā bērni krīt pāri margām no pašas augšas. Interesanti, kur ir tuvākā slimnīca un vai ātrie zinās atraukt līdz skatu tornim? Kāpēc nekur nav stastiska par torņos cietušajiem? Vai tiešām visi tik prātīgi? Tādas lūk, domas man šaujas caur galvu ar ātrumu tūkstots km milisekundē. Jūtos patiesi atvieglota un laimīga, kad arī pārējie ģimenes locekļi ir nokāpuši no torņa. Māris tikai iecietīgi smaida, apskauj un saka,ka viss būs labi. Būs jau arī – saprotu, ka manas bailes ir galvā, bet patlaban neko citu padarīt nevaru. šī nav tā reize, kad esmu drosmīga.

Beigu beigās, pārdzīvojumu izsūknēti dodamies uz mašīnu un turpinam mājupceļu. 
žēl, ka neizpētījām iepriekš par Ķoderu pilskalnu  noteikti būtu iebraukuši arī tur.

Komentēt