Ar Baložu kūdras bānīti līdz Lielvārdes pilij nesanāks

Par Baložu kūdras bānīti, ak, cik banāli, bet uzzināju Instagrammā. Un tā kā viss kaut kur ir sasaistīts kopā viena ♥️ izprovocēja to, ka kūdras bānītis sāk uzpeldētgan facebook, gan visur kur citur   – algoritmi strādā savu darbiņu un paldies par to, jo šī vieta tiešām ir burvīga!  

Pieteikšanās braucienam ar kūdras bānīti notiek e-pastā vai piezvanot – pieteicāmies pusmēnesi uz priekšu – 19 vietas. Maksa – 2€ no galviņas, bērniem līdz 3 gadiem – bezmaksas. Brauciena ilgums esot apmēram 45minūtes. 

Sīkāka informācija par Bānīša plāniem šogad ir šeit.

Tā nu nemanot, pusmēnesis ir pagājis, un ir klāt īstā Bānīša diena. Rakstu visiem draugiem, paziņām,kurus pieteicu – atgādinu ierašanās laiku un vietu. Izskan humoriņi par to, cik gan žēl, ka bānītis nepietur pie pašām mājas durvīm.

Lielie puiši tajā dienā ir laukos, tāpēc no mūsu ģimenes vizināsimies tikai es, Māris un Alise. Plānots izbraukt 10:10, lai ir droša laika rezerve, bet, kā parasti, no mājām izripinamies ar kavēšanos – 10:20. Uzslēdzam vāzi (you heard me) un mazliet nervozējot braucam. Galīgi negribam nokavēt. Mārupē atrodam arī nelielas norādes, kuras klausot var tikt līdz bānīša stacijai. Īsi pirms galapunkta, izlemjam neklausīt navigāciju un braukt pēc norādēm – jābrauc ir līdz Bērzu ielas galam.  No manis pieteiktās kuplās kompānijas atbrauc puse – pārējie tipiski izbrauc vēl vēlāk 10:50 ir tikai pie Mūkusalas apļa. Nepaspēs. Nu neko, ejam tālāk.

Autostāvvietas galapunktā nav, atstājam mašīnu ielas malā – un tālāk dodamies ar kājām virzienā “kur visi citi”. Cilvēki ir pārsteidzoši daudz – vilciena visi vagoniņi būs pilni, bet baigā burzma arī nav. Pēc pāris minūtēm jau redzam “staciju” – un rindu pēc biļetēm. Pirmie iet tie, kuri iepriekš ir rezervējuši sev laiku – katram tiek uz rokas uzspiesta laimīgas lāča sejiņas zīmodziņš. Paspējam izstaigāt visus vagonus -ir ar dēlīšiem izsisti sēžamvagoni, un vecs, autentisks ēdnīcas vagons, kuram iekšā ir izlietne, galdi un vieta, kur ēst gatavot – šajā vagonā sēžamvietu ir maz.

Lai gan ir neliels miklums no debesīm, drosmīgi izlemjam tomēr ieņemt vietas aizmugures platformās bez jumta. Tādas platformas ir veselas divas. Apsēžamies tajā pusē, kura tuvāk ieejai. Biju izbrīnīta, ka šeit sabraukušas tik daudz ģimenes ar bērniem.

Skaļrunī atskan audiogida balss, diemžēl, es pusi nedzirdu, jo – skan klusi, un apkārt čalo bērni. Beidzot atskan “tu-tū” un mēs izkustamies uz…. Aizmuguri! To nebija gaidījis neviens šajā vilciena sastāvā, cilvēki pārsteigti sačukstas. Nu, neviens, izņemot pavadošo personālu, kurš ar tādu viszinošu, labvēlīgu smaidu klausās pārsteigtajos “oh”.  Lēnam braucam atpakaļgaitā, ieraugu kūdras purvu un saprotu, ka esam apsēdušies nepareizajā pusē – pilna aina uz purvu paveras tad, ja sēdi tajā pusē, kura ir tālāk no ieejas.

Pavisam drīz apstājamies – atkal sāk saknēt audiogids, ir laiciņš, lai visu safotografētu, iečekotots Instagramā – un tad tālāk turpinam ceļu – atpakaļ. Nevis atpakaļgaitā atpakaļ, bet normāli atpakaļ. Jau paspēju nedaudz aizdomāties – ka brauciens sanāk dikti īss, tomēr gala pieturai (tur jau gaida prāvs pulciņš nākošo braucēju) pabraucam garām – un turpinam ripot uz priekšu. Otrā pusē redzam kūdras fabrikas – gan pamestas, gan, kā izskatās, pavisam svaigas, – novērojam arī traktoru, kurš kūdru stumj kalnos. Pabraucam garām arī pamestam vilciena sastāvam – tas vairs neved kūdru, bet ir aizaudzis ar savvaļas puķēm – priekš šī objekta esam apsēdušies pareizajā pusē – tas priecē.

Atkal pauze – audiogids stāsta par Kūdras bānīša vēsturi – šeit viss ir balstīts uz brīvprātīgā darba principu – visu cieņu! Un tad jau ripojam atpakaļ – pāris minūtes, kamēr vilciens piestājas pareizajā pozīcijā – un varam izkāpt.

Kopumā – man un vīram ļoti patika – bet Alisītei (1g7m) bija par grūtu – viņa īsti nesaprata, kāpēc visu laiku jāsēž, kāpēc nevar skriet, kāpēc jāuzvedas tik klusu.

Nākošreiz jābrauc kopā ar lielajiem delveriem – man ir aizdomas, ka viņiem gan patiks!

Kad lielie bērni ir savākti no 3 dienu dzīvošanās laukos – pa ceļam uz Rīgu piestājam Lielvārdes Uldevena pilī.

Ceļa posmu līdz Koknesei un atpakaļ izlaidīsim – vien darīšu zināmu, ka atpakaļceļā jau braucām pilnā sastāvā – ar abiem lielajiem rakariem un mazo Alisīti. 

Tālāk – Uldevena pils Lielvārdē. 

Darba laiks –  ir no ceturtdienas līdz svētdienai. No 10:00-18:00

Ieejas maksa – bērniem līdz 13 gadiem 2eiro, pieaugušajiem 4eiro.

16:30 Nu jau pilnā daudzbērnu ģimenes sastāvā piebraucam pie Lielvārdes Uldevena pils. Internetā atrodama ļoti skopa informācija gtan par darba laiku, gan par biļešu cenām – arī abi informatīvie plakāti pie pils katrs vēsta ko citu. Bet tomēr – vēlāk noskaidrojam, ka parastais  darba laiks ir no ceturtdienas līdz svētdienai. No 10:00-18:00. Turpat pie kases var nopirkt arī svilpauniekus, A.Liepiņa rakstītas un ilustrētas grāmatas par senlatviešu dievībām un ķēniņiem un citus suvenīriņus. Ieejot pils teritorijā saprotam, ka mums ļoti paveiksies – turpat netālu arī īstens virsaitis ( Agris Liepiņš ) pļauj zāli – viņš arī pats šo pili uzcēla un izloloja. Tā nu tiekam pie cenā iekļautas nepilnu 40 minūšu garas eksursijas no paša virsaiša. Ārkārtīgi patīkami satikt cilvēkus, kuri ir savā īstajā vietā! Bērni var gan izmēģināt durt ar šķēpu koka bluķī, gan rokās paturēt senlatviešu zobenu. Puišiem acis spīd un laistās! Pēc tam apmēram stundu brīvi izpētam pieejamās telpas, mājiņas  – šeit var ielīst gandrīz visur, un var arī izstaigāt augsto koridori (īsti nezinu kā viņu sauc) pie nocietinājumiem. Tas ir nedaudz bailīgi un man visu laiku jāapsauc puišI, lai neskrien pa priekšu, bet turas kopā ar mums. 

Pēc tam puiši uzsāk īstas zobenu cīņas ar koka mietiem, un mēs turpinam izpētīt visu,kas ir uz cietzemes. Šeit pat ir aiz slēģīšiem noslēpts nerātno dainu stūrītis! Aprunājos arī kasieri – izrādās, ka pils saimnieks šovasar šeit gadīsies itin bieži – tāpēc tagad ir īstais laiks, lai šo pili apciemotu. Šeit esmu bijusi jau pirms kādiem 7 gadiem un tik tiešām varu teikt – ir pavisam cits smeķis apskatei, ja palaimējas uztrāpīt brīdi, kad sētā ir pats virsaitis! 

18:00 Mudinam puišus uz izeju. Sākas lielā raudāšana – neviens negrib pārtraukt zobenu cīņas! Visam tracim pa visu pamanos nopirkt arī vienu svilpaunieku – protams, Krišjānis par to raud vēl vairāk. Esot gribējis, lai nopērku trīs – lai katram ir savs. Par to viņš arī dusmās samazina pils vērtējumu – tiek iedotas nevis 10 bet 7 balles. Svilpaunieks acīmredzot bija ļooti svarīgs. Piecgadīgais Ričardiņš gan dod 10 balles. Alise neprot runāt, tāpēc balles nedod, bet tikai raud – kā tad neraudās, ja neviens viņai neļauj vārtīties pa zemi un ēst smiltis? Tad nu šo skaļo “ovāciju” pavadībā arī pametam Uldevena pili, bet ne uz visiem laikiem. Šeit noteikti atgriezīsimies, kad Alisīte paaugsies! 

%d bloggers like this: