Dažreiz mēs Jāņus nemaz nesvinam. Nu, tā,ka nemaz. Šogad galvenokārt tāpēc, ka pie mana tēta jau nosvinējām Saulgriežus un tas bija tik maģiski, ka vislatviešu alus svētki nemaz vairs neuzrunāja mūsu ģimenes sirdis.

Parasti tādās Līgo dienās mēs kārtīgi izguļamies, paēdam nesteidzīgas brokastis, klusāk un skaļāk sabirstam mašīnā un braucam. Kur? To izdomājam brokastojot vai pa ceļam, galvenais nosacījums – ‘’Kaut kur, kur neesam bijuši’’.

Šoreiz mēs nebijām bijuši Engures ezera ganībās/skatu tornī un Lāčupītes dendrārijā.

Engures ezera dabas taka – Garums  līdz ganībām un skatu tornim – 2,5km vienā virzienā. Var izbraukt ar ratiem līdz pat ganību vārtiņiem. Atpakaļ var iet pa to pašu taku (2,5km) vai izvēlēties Orhideju taku – sanāk 3,5km loks. Ar ratiem orhideju taka nederēs. šai takai labākais apskates laiks – jūnijs, kad zied lielākā daļa savvaļas orhideju.

Apskatīt var – Ornitoloģisjo pētījumu centru, mežu, ezeru,putnu novērošanas torni, zāļu purvu, savvaļas orhidejas, putnus un savvaļas zirgus un govis, kuriem brīvi var pieiet klāt paglaudīt, ja ir vēlme un ja vien viņi to nav izdarījuši pirmie. 

Takas sākumā ir – stāvlaukums, labierīcības, piknika vietas.

Maksa – bezmaksas. 

Jāzinteritorija ir atvērta no 15.aprīļa līdz 15.oktobrim

Pirms 16:00 paķeram piemājas veikaliņā  mūsu piknika ēdmaņu un laižam prom no Rīgas. Nepaiet ilgs laiks, kad pamanu – nolūst pusotrgadniece.  Tāpēc izlemjam vispirms braukt uz Engures ezeru, nevis uz Lāčupīti, kā bija sākumā plānots.

17:35 Nogriežamies no šosejas,  nedaudz pakratamies pa trepēm pilnu zemes ceļu – un esam klāt. Pirmais prieks – ir kur likt mašīnu, netālu ir mazmājiņa, kuru priecīgi arī izmantojam, un ir arī piknika vietas – pat ar jumtiņu.  Izlemjam pikniku rīkot tad, kad veiksmīgi atgriezīsimies no pastaigas. Tad kad – nevis – ja atgriezīsimies. Esam optimisma pilni.

17:46 Uzsākot ceļu ieraugam vigvamā saslietus niedru kūlīšus – žāvējas, skaidroju bērniem, mazliet lepna par to,ka zinu, kas tas tāds par veidojumu tur sasliets. Ieraugam arī pirmo ”savvaļas” dzīvnieku – melnu trusīti, kurš ļekato blakus taciņai un bezbēdīgi šņakarē skopo zālīti.

17:55 Atklājam arī koka rotaļu laukumu – ar līdzsvara dēli, šūpolēm, nelielu tīkla sienu. Ar diplomātiskām pārrunām pierunājam bērnus tikai izmēģināt katru atrakciju un doties tālāk. “Garš ceļš vēl priekšā” – ir mūsu labākais (tiesa, ne visai efektīvs) arguments.

17:59 Mūsu optimisms ir manāmi saplacis un varbūt pat pazudis zem zemes. Lai gan labajā jau pusē redzam nožogotu savvaļas govju un zirgu ganību vietu, un katru soli ceram sastapt arī kādu lopiņu – saprotam, ka nekāda prieka pastaiga nebūs. Pusotrgadniecei interesē pilnīgi viss, izņemot iešanu. Ā, nu, mazliet samelojos iešana viņu interesē gan – iešana atpakaļ, iešana prom no taciņas, skriešana atpakaļ. Tur, aizmugurē, kur palika vēl viens čiekurs. Un prom no taciņas, kur izskatās ļoti interesanti. Kulminācija ir, kad mazā nezin kur atrod un paņem rokās tuvākai un sīkākai izpētei zirgu dābolus. Laime visa pilnībā.

18:xx Nonākam pie ceļa rādītāja, kurš ļauj mums izvēlēties – iet uz ganībām vai orhideju taku. Esam priecīgi, jo tas, cerams, nozīmē, ka jāiet vēl pavisam nedaudz. Cenšamies nedomāt par to, kā tiksim atpakaļ. Ironiski, jo  iet ar mūsu vienagnieci nozīmē vienu soli uz priekšu, divus atpakaļ. 😊

18:20 Esam nogājuši 2,5km un atrodamies pie ganību vārtiņiem. Redzamas gočas, kuras guļ un mierīgi atgremo zālītim un pat daži zirdziņi redzami. Ja līdz ganībām mierīgi varētu tikt ar ratiem (mums gan tādu nav), tad pa pašām ganībām gan to nevarēs izdarīt.  

Lēnām izbaudam mazo taciņu līdz putnu novērošanas tornim. Zirdziņiem lieki klāt netuvojamies – baudām pa gabaliņu. Es jau esmu sajūsmā no ainavas, bet tad tieku līdz putnu novērošanas tornim. Mīļie, tas bija jaukākais putnu tornis EVER! Bezdelīgu ligzdiņām pilns – kamēr mēs tur bijām – bija iespējams nobvērot, kā mazās nebēdnes baro savus mazuļus. Apkārt putnu klaigas, neliels vējiņš, ezera mirdzošie ūdeņi, noēstā, akmeņiem pilnā pļaviņa, tālumā gotiņas, zirdziņi, uz skatu torņa trepītēm dēli klusām pārrunā pasaules kārtību  – pasakaini. Idilliski. Harmoniski. Esmu laimīga.

18:55 Visam abajam reiz jābeidzas. Negribīgi pošamies prom. Alisi izdodas iesēdināt babybjorn somiņā, un mēs uzņemu labu iešanas tempu – nekad nevar zināt, cik ilgi viņa tur nosēdēs, tāpēc pa to laiciņu jānoiet pēc iespējas garāks ceļa posms. Izlemjam atpakaļceļu iet pa orhideju taku, kuras garums ir 3,5km. Ļoti ainaviska, skaista taciņa, kura ved caur mežu un kaļķainiem zāļu purviem. Ar ratiem te iziet nevarēs un jāņem vērā, ka orhidejas vairāk zied jūnijā, bet skaisti tur ir tik un tā. Pa ceļam atrodam nedaudz naktsvijoles un daudz dzegužpuķes. Vai dzegužpirkstītes –par spīti uz info dēlīšiem redzamajām bildēm u naprakstiem, man neizdpodas saprast atšķirību. Vecākais dēls pārgalvīgi skrienot, nokrīt garšļaukus un sasit kāju – liekas, ka tūlīt būs jānes vēl viens bērns, bet potīte tomēr nav tik stipri cietusi un ceļu varam turpināt. Soļojam ļoti raiti, jo Alisei izdodas visu ceļu nosēdēt somiņā. Ar visu raito soļošanu, vecākajam izdodas atrast “dabisko krītiņu” – sausu koka gabaiņu, ar kuru var zīmēt.  Ja ejot uz ganībām vēl manījām kādu cilvēku, tad šajā takā, šķiet, esam vienīgie.

Ja vien jums nav steigas, un ja jums nav arī ratu – noteikti iesaku atpakaļ ceļam iet pa savvaļas orhideju taku

19:26 Orhideju taka izved uz zemes ceļa, nelielu gabaliņu pirms stāvvietas.

19:40 Jau sākam klāt galdu piknika vietā. Mūsu ceļa maize ir ārprātīgi “veselīga”, bet to ēd visi ģimenes locekļi un tā nebojājas mašīnas siltumnīcā – so, let it be (let it be).

20:14 Paliek krietni vēss, un sēžoties mašīnā es jau nodrebinos no domas, ka vēl plānā ir Lāčupītes dendrārijs. Tur noteikti būs daudz vēsāks, bet bērniem nav siltāku džemperu līdzi. Ak, ja vien es zinātu,ka izbraucot no Lāčupītes viņi mašīnā sēdēs burtiski apenēs! Mūsu kļūda bija vāzē (jā,jā) ievadīt aplikācijas dodies.lv atrodamās koordinātas Lāčupītes dendrārija takai. Pabraucam zem zīmes, kuras nozīmi nojaušam tikai miglaini – šķiet, ka esam iebraukuši tur, kur drīkst tikai iedzīvotāji. Kādu laiku pabraucot pa vientuļo starpmāju ceļu, tomēr izlemjam braukt pa šoseju un kārtīgi – esam taču likumpaklausīgi pilsoņi galu galā.

Lāčupītes dendroloģiskais parks: Garums ar nelielu nomaldīšanos un pieiešanu pie jūras ~5km

Apskatīt var – Lāčupīti un tās gleznainos krastus, dendroloģisko parku ar daudz rododendriem, vigvam mājiņas, jūru.

Ir– Viens info dēlis,kurā var izpētīt takas atrašanās vietu. Pa ceļam uz jūru -koka dēlīšu taka un labierīcības.

Nav – autostāvvietas.

Takas segums – uz jūru ved koka dēlīšu taka, dendrāriju var iziet pa iestaigātu meža taciņu. Ratiem nebūs piemērota braukšana.

20:50 Apstājamies šosejas malā un sākam savu ceļu uz Lāčupītes dendrāriju. Alisi arī šoreiz izdodas iemānīt somā, tāpēc gājiens izskatās, ka būs visai jauks. Aizejam līdz info dēlim, kurš, šķietami gaiši un skaidri paskaidro, kur dendrārija taciņa atrodas, tomēr, es savā galvā atkal visu pārprotu un vedinu visus iet pa upītes krastu, kurš tuvāk šosejai. Pa taciņu var pieiet gauži tuvu upītei un skats, kā upīte ir izvijusies cauri kāpām, veidojot pasakaini skaistas kraujas, ir ļoti acīm tīkams.

Tikmēr vīra kungs aplikācijā ir izpētījis,ka ejam ne tur, kur vajag, un tā nu griežamies atpakaļ pie info dēļa – un turpinam savu ceļu jau upītes otrā pusē. Īsti nav skaidrs, kurā taciņā ir jāiegriežas iekšā, tāpēc mēs griežam iekšā pirmajā taciņā ar ozollapas atzīmi – un aplūkojot vēl vienu skaistu upītes līkumu, atrodam arī mazu, aspūnojušu norādi ar koka nosaukumu – esam īstajā vietā. Bērni azartiski skraida meklējot tālākās plāksnītes, un man ik pa laikam viņiem ir jāatgādina,ka blakus kraujai nedrīkst skriet smagiem soļiem –  dažbrīd ejot pa taciņu, tā pievijas ļoti tuvu upes kraujai ir sajūta, ka krasts tūlīt iebruks iekšā.

21:29 Sākas rododendri – tik daudz rododendru krūmu! Noteikti ir vērts atbraukt šeit pavasarī, kad viss zied un smaržo – varu tikai iedomāties kāda pasaku valstība šeit atklājas.

21:32 Ieraugam pirmo mājiņu. Vigvamu? Mājīgas sajūtas viņa neizraisa, lai gan ir visai nolaisti skaista. Nospriežam, ka tur dzīvo ragana. Blakus mājiņai ir arī galdiņš ar koka bluķīšiem.  Nedaudz tālāk atrodam vēl vienu tādu pašu mājiņu, kurai netālu atrodas labierīvību būdiņa. Es pajokoju, ka tajā noteikti dzīvo raganas vīrs – bubulis, un tūlīt pat aizķeros aiz saknes un nogāžos, pamežģījot potīti. Creepy! Vēl nedaudz tālāk – jau taka beidzas un sākas īstās, nepārprotami normālu cilvēku apdzīvotas mājiņas.  Atpakaļ kādu gabaliņu ejam pa to pašu taciņu, pa kuru atnācām – jo Alisīte, mūsu pusotrgadniece, pa ceļam ir pazaudējusi savu Susuru. Kad “Operācija – Susurs” ir veiksmīgi noslēgusies, izgriežamies uz ceļa, un turpinam iet pa to. Izlemjam arī pieiet pie jūras ,ja jau esam gandrīz blakus. 

21:58 Jūra. Riet saule, jūras malā divas kompānijas ir iekārtojušās Līgo vakara pavadīšanai, bet citādi viss ir mierīgs un kluss. Lielie bērni  “mierīgi, tikai līdz puscelīšiem” pabradā pa jūru. Slapjš ir viss – gan bikses, gan džemperis. Smieklīgi, jo šī ir viena no reizēm, kad neesmu paņēmusi līdzi nekādas maiņas drēbes lielajiem. 

22:26 Esam pie mašīnas, bērni ir novilkuši slapjās, smilšainās drēbes un sēž krēslos tēta kreklā, kurš pārpratuma pēc mētājās bagāžniekā vai vienkārši apenēs. Esmu mazliet nobijusies, ka mazie rakari pēc šāda brauciena nesaslimst, bet ceru uz to labāko un pie reizes mašīnā noregulēju augstāku temperatūru. 

23:20 Mājupceļā vēl iegriežamies Circle-K pēc karstajiem suņiem, jo visi ir izsalkuši. Rinda ir spraiga, visi burkšķ uz pārdevējām, un man paliek viņu žēl. Pardevēju, nevis burkšķu. Saņemot savus dogus, sirsnīgi pasaku paldies un dodos uz auto,kur mani gaida izsalkušās mutes. Pa šo laiku esmu iemacījusies ar vienu gājienu, bez maisiņiem aiznest 5 mazās kolas, 4 hotdogus un burgeri. Katru reizi pēc šāda gājiena jūtos mazliet kā Wonderwomen. 

00:00 Ap pusnakti jau ieripojam pagalmā. Līgo vakars ir izdevies par visiem 100! 

Komentēt