Lietus un krusa Kuģniecības muzejā un Rīgas Doms

Laikam nu jau par tradīciju kļuvis tas,ka brīvdienu lietainajā laikā dodamies apceļot tuvējos muzejus.

Kāpēc muzejus? Ja neskaita tādas ekskluzīvus gadījumus, kā Cosmos ilūziju muzejs vai Motormuzejs – cena muzejiem ir ļoti saprātīga, ir sajūta, ka kaut kur tomēr ir būts, un ka kaut kas noderīgs arī tomēr ir redzēts. 

Šoreiz izvēle krita par labu Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam, kurš bērniem iepatikās jau no nosaukuma vien. Pēc tam izstaigājām arī Rīgas Doma baznīcu.

Es Vecrīgu nepārzinu necik, pilnīgi nulles līmenī, tāpēc šoreiz uz muzeju “ceļojām” kopā visa ģimene. Ar visu to, vispirms ielaužamies Rīgas Doma baznīcā, bet pēc mazas norādes veiksmīgi tiekam uz pareizo ēkas pusi. 

Ieejas vārti muzejam ļoti vareni un skaisti, ieejam iekšā jau ar klusu “oh”. Pašapkalpošanās garderobē atstājam slapjos lietussargus,jakas un ejam pirkt biļetes – esmu sagatavojusi savus 7€ ģimenes biļetei, tomēr, ar 3+ karti ieeja muzejā ir bezmaksas. Patīkami! 

Apskatīšanai ir trīs stāvi – divas telpas ir atvēlētas tieši kuģniecības tēmai. Apskati jāsāk no augšas. 

Kāpnes ir skaistas, bērni uzvedas iepriecinoši – trešajā stāvā, ko aplūkojam pirmo, izskan tādi vārdi kā: “Mamm, nesteidzies!”, “Mammu, paskaties,kas ir te!” “Mammu, tu nemaz nepaskatījies šo!” Šie izsaucieni tik tiešām silda manu sirdi -kaut uz mirkli, jo, protams, vecākajam dēlam ļoti gribas visu aptaustīt. Visa muzeja laikā gan saņemam tikai 2 aizrādījumus no darbiniekiem par eksponātu apglāstīšanu (vienu reizi bija tikai pašūpots norobežojumu striķis) – patiesība tas ir ļoti veiksmīgs rādītājs. Kopsummā, attieksme no darbiniekiem šeit ir ļoti jauka – bērni, šķiet, šeit netiek uztverti kā muzejbīstami mamuti un viss ir korekti. 

Palēnām esam izstaigājuši arī ļoti skaisto un iespaidīgo balkona un kolonu zāli – ārkārtīgi patīk muzeji ar šādu milzīgu pievienoto vērtību. 

Esam arī novērojuši, ka katrā muzejā ir viens zāles darbinieks, kuru varētu saukt par sava darba entuziastu – viņš muzejā jūtas kā zivs ūdenī, nevis kā ieslodzīts cietumnieks ar grāmatu vai krustvārdu mīklu žūksnīti padusē. Šoreiz šāda dāma bija no metāla polifona zāles – viņa pastāstīja visu par skaisti skanošo ripu, dalījās atmiņu stāstos par 70.gada pontonu tiltu un pastāstīja daudzas citas interesantas lietas. Šādos brīžos man kļūst nedaudz žēl,ka esam ieradušies kopā ar nerimstošajiem uz priekšu dzinējiem (bērniem) kuri mudina iet uz priekšu. Tik ļoti gribētos nesteidzīgi noklausīties visu interesanto! 

Nu esam pirmā stāva izstādē – “Kur gūšu Latvijas spēku?” (A.Brigadere) . Bērni beidzot atrod arī nosacīti interaktīvus eksponātus – planšeti, audio austiņas,kuras nestrādā, un ekrānu, kurš strādā un rāda  Rīgas pēckara postījumus. 

Ir pagājusi apmēram stunda, jo nedaudz steidzāmies, tomēr viss ir aplūkots. Krišjānis (8gadi) muzejam dod 9.8 balles no 10, Ričards (5g) dod 39187 balles no desmit. Secinu, ka patika un priecājos ka neveiksmīgais medicīnas muzeja apmeklējums tomēr nav atstājis negatīvas sekas. 

 Pošamies uz promiešanu un pa ceļam ģimenei izsaku vēlmi aplūkot arī Doma baznīcu, ja jau esam tik tuvu. Īsti neizprotu, vai Doma krusteja, kura it kā ir norādīta kā šī muzeja sastāvdaļa, ir iekļauta jau nopirktajā biļetē, vai jāpērk vēl viena tieši baznīcas apskatīšanai – un vai vispār jāpērk – bet, ja nav jāpērk, tad kāpēc tur darbojās kase -īsāk sakot – jūtos kā īsta nezinīte saules zemē.

Ar lietussargiem nokļūstot līdz baznīcai (tik vien,kā jāapiet ap stūri un vienu sienu, bet lietus dēļ liekas,ka ir gan gabaliņš).

 Kautrīgi ieraugu, ka biļetes cena baznīcas aplūkošanai pieaugušajiem ir 5€. Tas sanāktu 10€ tikai man un vīram, bet beigās -tomēr nekas nav jāmaksā. Tik tiešām  negaidīti jauki! 

Izstaigājam skaisto krusteju un aplūkojam baznīcu. Apkārt staigā ekskursantu grupiņas, runājošas dažnedažādās valodās un arī mums galants kungs  laikam jau krieviski piedavā laikam jau eksursiju. Pieklājīgi un latviski atsakamies.

Izstaigājot šo svētuma (un eksursantu) templi klusām skaidroju bērniem par baznīcu nozīmi.  Manis teiktais laikam neizklausās pārliecinoši, jo mājās tieku pratināta, par to kāpēc tad īsti tas mācītājs esot vajadzīgs. Vai viņš tikai mācoties, tāpēc viņu tā sauc?

Tomēr kopumā bērniem baznīca nepatīk – šķiet garlaicīgi. Vienīgais viņu prieks ir pie krustejas atrastā krusas graudu kaudze, kura tiek priecīgi izķidāta. 

%d bloggers like this: