Trakais purva āzis jeb purvains gājiens no Ziepniekkalna uz Baložiem

Šodien izlemjam, ka sen nav būts Ziepniekkalna mežā. Tur ir viena taka, kura ved pa kūdras purvu – un teorētiski ejot pa šo taku varētu aiziet pat līdz Baložiem. Tas gan neietilpst mūsu šodienas plānos, bet mazliet pastaigāties pa taku gribam. Papildus bonuss – parasti tur ir tieši 0 cilvēki.

14:20 – Esam noparkojušies Ozolciema ielā 32, gandrīz pretī veikaliņam Kris. Kamēr Alise guļ mašīnā, ieeju tur pēc salčuka. Veikaliņā kartes nepieņem, pārdevēja latviski nesaprot neviena vārda, tomēr izdodas nopirkt katram pa mazajam salčukam (0.21€). Apēdam saldējumus un Alise jau pamodusies. 

14:34 – Alise ir babybjorn, visi esam izbiruši no auto – gatavi iet. Taciņa sākas plaviņā tieši pretī veikaliņam, un drīz sazarojas – es izvēlos nepareizo ceļu,kurš ved tuvāk mežam, tāpēc vēlāk anāks nedaudz pamaldīties, lai atrastu īsto taku uz mērķi.

14:57 – Beidzot atradām pareizo taku – plata kā meža ceļš, tikai vienā gabaliņā jāizbrien cauri smilšu kalniem.  Tālāk no mērķa nenovirzāmies un ejam tikai taisni.

15:03 –  Ceļu šķērso pamatīgs kūdras valnis. No pirmā acu uzmetiena liekas ,ka ceļš beidzas – tomēr valnim apkārt ved taciņa un ceļš turpinās. Var redzēt, ka tur nesen braukusi smagā tehnika, un kūdrainais ceļš  izskatās lipīgu dubļu pilns, tomēr paejot gabaliņu saprotam, ka iet var. Slapjā laikā gan jāņem līdzi gumijnieki. Ceļa abās pusēs aug bērzi, aiz tiem kūdras purva plašumi, ir kluss, neviena cilvēka, arī ceļš ir normāli izejams – un mūsu bažas par iestigšanu dubļos ir veltas. Šeit esam bijuši pastaigā jau tad, kad dzīvojām Ziepniekkalnā, bet šoreiz izdomajām aiziet nedaudz tālāk. Alise joprojām sēž somā, lielie puiši meklē ceļmalās norkitušos mazos baļķēnus, zarus un izmanto tos kā zobenus savstarpējos dueļos.

15:26 – Pēc zīmēm uz bērziem secinām, ka esam šķērsojuši Rīgas robežu un esam iegājuši Baložos! Jupī! 

15:28 – Pamanām aizdomīgi pazīstamu vietu – šaursliežu dzelzceļa sliedes, kuras kombinējas ar jau agrāk redzētām ainavām – saprotam, ka esam atnākuši līdz Baložu kūdras bānītim! Ļoti negaidīti, jo domājam, ka tas ir daudz tālāk. Sākot no vaļņa uz takas – esam nogājuši vien 2,12km. Izlemjam aiziet arī līdz bānīša stacijai. Vecākie bērni sajūsmā – tiek norunāts, ka jāpiesakās braucienam ar bānīti vēlreiz – šoreiz,lai arī lielie bērni tiek, jo iepriekšējā reizē braucām tikai ar Alisīti. Pusceļā uz staciju izlaižu Alisīti no somas, lai izstaipa kājas. Kamēr pārējie aizskrien uz galapunktu, es ar mazo palieku uz vietas – meitiņa nepavisam negrib nekur iet, labāk ir lasīt zariņus un ar rokām kutināt zemi. 


15:44 – Beigu beigās tomēr pilnā sastāvā nonākuši līdz Baložu kūdras bānīša iekāpsanas stacijai. Līdz šim, ieskaitot mūsu nelielo maldīšanos, noieti 4km. Alisīte miegojas, tāpēc atkal lieku viņu somā un dodamies atpakaļ. Pa ceļam ar lielajiem bērnien aprunājamies par to kāpēc vajadzīgi kāpurķēžu traktori, un pamanām nūjotāja atstātās pēdas. Lai gan paši pēdu nospiedumu vaiors nav redzami, tikai pēc nūjas nospiedumiem bērni paši loģiski izspriež uz kuru pusi nūjotājs ir devies. Malači! 

16:31Ejot taisnā līnijā no Kūdras bānīša iekāpšanas stacijas līdz ceļa malai Ozolciema ielā esam nogājuši vien 3km. Ļoti maz!

Kopā noieti gan ir 7km, kas, manuprāt, ir tīri pieklājīgi bērniem.   Ieejam Kris veikaliņā pēc mazā saldējuma un pošamies pie omes. 

Pastaiga bērniem ļoti patika – un tas ir lielisks rādītājs! 

%d bloggers like this: