Zaķkāposti Zaķumuižā jeb Zaķumuižas dabas taka un Ropažu pils

Šodien izlemjam pabūt tur, kur neesam bijuši – pieRīgas teritorijā tādas vietas ir visai maz, bet pateicoties foršajām aplikācijām dodies.lv un dabas tūrisms šo to apskatīšanas vērtu atrodam.

16:28  Izbraucam no mājas. Bērni mašīnā strīdas par paštaisītajiem Lego bejiem, Alise čīkst – izklausās būs jautrs brauciens, tomēr pavisam drīz jau situācija ir normalizējusies. 

17:11 Esam klāt Zaķumuižā, braucām pēc vāzes. Blakus atrodas skola, netālu ir dažas kafejnīcas. Cilvēki gatavojas darba dienai- apkārt ir kluss, žūst veļa. Kā jau pilsētiņas centrā – pie takas ir neliela bruģēta autostāvvieta un izsmeļošs info dēlis par taku un dabas aktualitātēm. Apskatot karti atviegloti nopūšamies – kāds gabals no 1,5km garās dabas takas solās būt arī pa mežu, Tas priecē, jo no mūsu atrastajiem aprakstiem radās priekšstats, ka taka būs pa pilsētas ielām un, labākajā gadījumā, pa mazu parka stūrīti.  Kamēr Māris uzpīpē un kamēr Alisīte vēl čuč, puiši pa stāvlaukumu padzenā bumbu. Lieki teikt, ka puišu balsis skan cauri visam ciemam. Tāda sajūta, ka esam atbraukuši no dziļiem laukiem – pirmo reizi civilizācijā! Tomēr ceļu turpinam vien četratā – Mārim steidzamas darīšanas. Iepazīstam Valdenrodes-Zaķumuižas kompleksu, kurš izskatās visai nolaists, tomēr kopumā salīdzinoši labi saglabājies. Piestājam pie Leģionāru piemiņas vietas – ļoti labs risinājums piemiņas vietai.

Zaķumuižas dabas taka:

Garums – 1,5km. Ar ratiem iziet nevarēs

Ir – autostāvvieta pie takas sākumposma, daļēji marķēta taciņa, info dēļi (dažus prasās atjaunot), rotaļlaukums, baskāju takas gabaliņš.

Apskatīt var – pļavu, upi, ūdensrozes, mežu, muižu, nelielu dambīti.

17:26 Tūlīt arī paejam garām mājai ar rejošiem  suņiem (paldies Dievam, aiz žoga), tad taka sadalās – ejam prom no galvenā ceļa pa kreisi – pa mazu meža taciņu. Ja pirmos pārdesmit metrus varēja izbraukt ar ratiem, tad tālāk ar ratiem vairs nevarēs. Ropaži.lv ir visai  nepareiza info par “1.5m plato taku”. Tāda tur nav visos posmos. Aplūkojam ozolus, pļavu, pārējam pāri mini tiltiņam uz kura var aplūkot mini dambīti, ūdensrozes, un atklājam mazu baskāju taku. Te notiek aizkavēšanās – Alise nestaigā, bet spēlejas ar takas pildījumu. Krišjānis atrod zīli ar asniņu un iestāda pie liela ozola saknēm. Ričards tikmēr izmisīgi sauc mūs iet uz priekšu. 

17:46 Paņemu Alisi padusē, viņa savu sajūsmu par šādu rīcību izrāda skaļi raudot un spārdoties. Krišjānis un Alise paziņo, ka apavus vairs neviens nevilks. Alise to dara raudot, Krišjānis vēl cilvēku valodā. Ričards tikpat cilvēciski, tikai skaļi, pieprasa apavus kājās. Kad apavu krīze ir novērsta, pārejam pāri vēl vienam gleznainam mini tiltiņam un beidzot esam iegājuši mežā. Tur mūs gaida nolūzis ceļa rādītājs un taku krustojums. Nopriecājos, ka esmu nofotografējusi pie info dēla redzamo karti un dodamies pa taciņu dziļāk mežā. Mežā ir interesanti. Pārvietojamies ar ātrumu 400m 20minūtēs. Alise iet kopā ar Krišjāni, kurš viņai samāca ēst zaķskābenes. Pēc tam mazā sāk ēst visu,kas ir zaļš – kļavu lapas, gārsu, man nezināmas izcelsmes augus, spēj tik sargāt. Tāpat kabatas ātri vien tiek piepildītas ar meža dārgumiem-akmeņiem, zariem, čiekuriem, suņusēnēm. Atrodam arī nolūzušu info dēlīti,kuru uzstutējam augšā. Vispār info dēlīši šeit ir forši, vieglā, bērniem saprotamā valodā un daudzumā – tas priecē, jo šoreiz bērni paši visu var izlasīt un visu arī saprast. 

18:23 Mums beidzot pievienojas arī Māris – viņš bija pašāvis garām mazajai taciņai un aizgājis  pa ceļu nezin kur. Viņam arī ir acs uz ērcēm – Alisei izķeksē vienu no matiem. Nice. Taciņa tikmēr iziet uz platāka, iebraukta meža ceļa – ir neliels dublītis un beidzot ir pietiekami plaša vieta, lai lielie bērni varētu spēlēt zobenu cīņas ar 1,5m zariem un bomīšiem, kurus atrod mežā. Šī spēle šobrīd ir viņu topa augšgalā. 

18:27 Taka pieved pie skaista  Lielās Juglas krasta. Es mazliet pārprotu nofotografēto takas shēmu, un mums ar bērniem sanāk strīds par to, ka pa ceļam solītais  bērnu laukumiņš būs vēlāk, nevis, kā bērni uzstāj – tagad. Bērniem bija taisnība un pie rotaļlaukuma var pieiet arī no šīs vietas – bet to es sapratīšu pēc tam. Aizejam līdz tiltiņam, pa kuru gājām pāri uz šejieni, līdz baskāju takas fragmentam – un te pazaudējam atpakaļceļa takas pēdējo līkumu. Izlemjam pamest taku pavisam un doties paši savā ekspedīcijā. Ejam uz blakusesošo  stadionu – kuram galā spīd rotaļlaukums. Rotaļlaukuma ekipējums gan ir no dzelžainiem padomju laikiem saglabājies, tāpēc bērniem liela interese par to vis nav. Tālāk, blakus izpļautajā pļaviņā spīd dažas piknika vietas – ejam izpētīt arī tās. Izrādās, pa Lielo Juglu iet laivu maršuts, un te ir tāda kā pieturas vieta, kur laivotājiem izmesties krastā un pārnakšņot. Māris Alisei noceļ nost kārtējo ērci. Nesaprotu, kāpēc ērces par savu mērķi  izvēlas tieši Alisi! Pārējiem mums nav nevienas. Caur kokiem spīd zaļgans, simpātiska paskata tiltiņš – izlemjam doties aplūkot arī to. 

18:55 Saprotam, ka esam atpakaļ pie sākotnējās Zaķumuižas dabas taka noslēguma – man prasītos, lai viņi šim pēdējam līkumam uzber kādu mazu šķeldas slāni vai vismaz tādu kā koka margu blakus it kā esošajai takai- citādāk blakus stadionam nevar saprast, kur īsti jāiet (arī norāde laikam bija nolūzusi/pazudusi). Tomēr mūsu maršuts tik un tā ved atkal prom – uz tiltiņu, kurš, izrādās ir gājēju. 

18:59 Mammīt, mīļo! Biju aizmirsusi, ka man ir bail ne tikai no skatu torņiem, bet arī no tiltiem! It īpaši gājēju tiltiem, kuriem katrs otrais dēlis MANUPRĀT  šķiet apšaubāma biezuma – daži pat manuprāt nedaudz kustas. Māris arī ir izbrīnīts,par dzelzs un trošu konstrukcijas konstrastu ar dēļiem – virves un balsti izskatās ļoti uzticami un droši. Trīcošām kājām un rokām pāreju pāri tiltiņam. Man liekas, ka otru reizi es te vairs neietu – bet  mazu gabaliņu paejot uz priekšu saprotam, ka tomēr atpakaļ arī jāiet. Kad esam atpakaļ cietzemes drošībā, Māris atrod Alisei vēl vienu ērci, kura jau teju piesūkusies. Jau trešā šīs pastaigas laikā! 

Tomēr izlemjam izmest vēl mazu līkumu pa cieti iestaigātu taciņu par Lielo Juglu. Skats ir skaists, un uz lielā ceļa izejam gar Zaķumuižas kompleksa skaistāko ēku – kura joprojām ir apdzīvota un arī atjaunota. Cik interesanti būtu dzīvot muižā! Taka drīz jau izstaigāta – lai gan tās garums ir ~1.5km, esam nogājuši gandrīz divtik 3.5km.

19:23 Esam atpakaļ mašīnā, bet ne uz ilgu laiku, jo mašīnai iestājas kaut kāda neizprotama krīze – ceļu turpināt pagaidām nav iespējams. Izceļu bērnus no auto un dodamies uz tuvējo kafejnīcu – diemžēl, arī tur esam nokavējuši visu – darba laiks svētdienās ir līdz 19:00. What a shocker, right? Labi, ka blakus ir veikaliņš – nopērkam mūsu veselīgo azaidu un dodamies uz mašīnai tuvāko soliņu ēst. 

20:12 Ir novērsta gan tukšā vēdera krīze, gan mašīnas krīze – saberam visus bērnus atpakaļ mašīnā un pilniem punčiem laižam atpakaļ. Ceram, ka auto izturēs, jo esam izdomājuši braukt arī uz Ropažiem, ja reiz esam tepat. 

20:27 – esam piestājuši pie Ropažu pilsdrupām – te ir gandrīz vai īsts drive in apskates objekts – auto var novietot gandrīz pilsdrupu pakājē! Pilsdrupas ir švaki saglabājušās, bet uzrīkotās jumta kontrukcijas virs akmens sienām liecina, ka neviens negrasās ļaut laika zobam grauzt pilsdrupu akmeņus arī turpmāk. Jauks žests ir pilsdrupu augstākajā sienā piekārts Latvijas karogs. Pašas pilsdrupas ir ļoti ainaviskā, nelīdzenumu pilnā kalniņā – no kalna paveras jauks skats arī uz Lielo Juglu. Lielie bērni atkal iejūtas bruņinieku lomā un rīko dueļus ar koka mietiem. 

 Blakus pilsdrupām var redzēt arī mācītājmuižu, kura tagad ir apdzīvota, tāpēc tuvāku apskati neveicam. Tomēr nostāk no ceļa ir divi šķūnīši, kuros apskatāma maizes krāsns un podu krāsns – lielisks PVN šai vietai! Arī info zīmes te ir daudz. 

20:52 – Kad viss ir izpētīts un izstaigāts dodamies mājās, jeb – mums tikai liekas, ka dodamies – kamēr Māris 5min pirms veikala slēgšanas ieskrien tuvākajā veikalā, mēs pārējie ātri izlemjam aplūkot netālu esošo Ropažu baznīcu. Agrāk mēs ar Krišjāni te daudz dzīvojāmies, kad vedām manu tēti uz darbu Ropažu poliklīnikā, un, lai gan man parasti nepatīk iekļaut baznīcas kā apskates objektus – šoreiz sentimentālu jūtu vadīta tomēr vēlos apskatīt šo vietu vēlreiz. Baznīcas teritorijas vārti ir vaļā – un bērni ātri vien teritorijā  atrod mazu, koka mājiņu – kurā par brīvu var lasīšanai ņemt kristīgo literatūru. Nudien labi izdomāts! Krišjānis saprot, ka neko sev lasīšanas vērtu te neatradīs, bet Alise spītīgi paķer kādu kristīgo ziņu žurnālu un nemaz nelaiž vaļā. Nu, neko, lai tik lasa. Apejam ap baznīcu, bērni atrod pūpēžus, tie gan nav gatavi, bet redzu izdevību uz delnas un parādu, no kā tad pūpēdis sastāv un kas viņam iekšā. Apejam apkārt baznīcai – Alise ik pa laikam staigā ar kājām, ik pa laikam opā – un tad jau dodamies uz mašīnu.

21:18 Māris veikalā nopircis kaut kādu Gurmans bezalkoholisko alu – omg, cik negaršīgs! Garšo pēc plastmasas. Pusi izlējuši ārā izbraucam uz mājām. Priekšā skaisti, tumši zili mākoņi. Krišjānis mierina un izklaidē Alisi,kura bēdajās par to,ka braucot nedrīkst durvis vērt vaļā. Mašīna ripo labi, visiem ir pilnas sirdis ar jauniem iespaidiem, pa logu dzirdami siseņi, braucot cauri pilsētai  jūtama siena smarža – apvārsnis liecina par lietus tuvumu – ir tik jauki. Laimīgu mums mājupceļu! 

21:34 Bērnu dziesma  “lietu, nāc mašīnas lūkā” top sadzirdēta – esam   Līčos, kad jau sāk pamatīgi līt. Vēl tikai pa ceļam uz mājām piestāsim Aplī-Kā pakaļ mazam našķim, jo mājās ledusskapī ir tukšums, un tad jau…

22:38 Un tad jau esam mājās. Bērni tā arī nav aizmiguši – un arī mājās atbraucot tik drīz uz miegu nemaz negrib taisīties, bet – tas jau ir cits stāsts, vai ne? 

%d bloggers like this: