Saplēstā glezna Jūras muzejā, asaras delfinārijā un nedaudz no Papes

Šis bija mūsu vasaras lielākais ceļojums – uz nesen atjaunoto Lietuvas jūras muzeju un Delfināriju. Visvairāk man bija bail par Alisīti. Ceļš kopā prasīs vismaz 8h – mazā čiepa nekad nav braukusi tik ilgus gabalus. Saprotu, ka tas 1gada un 8mēnešu vecumā  ir galīgi crazy, tomēr viņa pārsvarā garākus pārbraucienus ir izturējusi labi – tas nedaudz mierina un paļaujos, ka arī šoreiz viss būs kārtībā. 

Jau iepriekš izpētu, ka otrdienas it kā ir tās maģiskās dienas, kad Jūras muzejā ir daudz mazāk tautas, ja salīdzina ar svētdienām, piemēram. Tāpēc otrdien agri no rīta arī pošamies ceļam. Esam pagalam neizgulējušies – naktī gulētas ir vien 3-4h. Saprotu, ka tā izpaužas stresiņš par braucienu. Toties vismaz bērniem ir bijis ciešs miegs. Ap 7 ceļu mazos augšā – pēc vasaras laiskajiem, vēlajiem rītiem, tik agri celties viņiem liekas šokējoši. Tas ir labi – es klusībā rēķinos, ka viņi varētu nosnausties arī turpceļā. 

8:08-Beidzot esam sapakojušies un izbraucam! Braucam caur Saldu. Jau pēc stundas man  gribas Cirkle-K kafiju. Vēl pēc stundas visi mani sapņi arī piepildās un piestājam Aplī Kā. Ir kaut kāds pieradums-ieradums talākos ceļos vienmēr ieraut lielo kafiju ar pienu un putukrējumu – tikai tad skaitos kā “esmu ceļā”. Vienmēr nofočējos ar krūzi un Māris smejas, ka tā nemaz neskaitās kafija, ja neesmu to nobildējusi. Es smejos līdzi – jo nu jau kafija silda punci un sirdi un atkal viss ir baigi labi! Alise pačīkstējusi pavisam nedaudz un tagad guļ, Ričards lasa grāmatiņu-skatās pa logu. Ir riktīgi forši. 

10:18 – iebraucam Lietuvā. Jipī! Pa ceļam bērni aplūkoja vēju ģeneratorus, tomēr man likās,ka tiem tiks veltīta lielāka uzmanība. Nu, nekas, visam savs laiks. 

11:12 Pauzīte pie maza benzīntanka. Lielos puišus nodarbinu kārtīgi – lieku 10x lekt abām kājām kopā uz trotuāra maliņas, staigāt zosu gājienā, soļot ar platām kājām, skriet uz riņķi.   Kājas jāizvnigrina – mašīnā sēdēt ir baigā slodze mazajiem tomēr. Braucam tālāk. 

Bērni atgriežas pie ierastās kliegšanas, cīnīšanās, apsaukāšanās. Uz  30min palīdz stārķu spēle – katram jāmeklē lidojoši, staigājoši vai guļoši stārķi. Uzvar tas, kurš atrod visvairāk svēteļus. Spēle aiziet pārsteidzoši labi – bērni atrod 25 stārķus, es 21. 

12:40 Esam iebraukuši Klaipēdā. Ātrumbānis ir jocīgs -vāzē rāda,ka vietām drīkst braukt pat uz 130, bet zīmes nevienas nav. Laižam kā lielie kungi citiem garām un domājam – vai tā tiešām būtu, ka visi lietuvieši tik pieklājīgi un lēnu brauc?   Beigu beigās, tiekam iekšā pilsētā un te nu, šekur-rekur uzreiz sākas paliels sastrēgums un pārvietojamies ar korķa ātrumu. Alise saskatās uz leju (šķirsta grāmatu) un izvemjas. Viss smird pēc vēmekļiem, kaut ko nebūt satīru ar mitrajām salvetēm, bet izlemjam nevis meklēt, kur piestāties un pārģērbties – bet ceļu turpināt tāpat. Bail, ka sastrēgums pa to laiku neuzrodas vēl lielāks. 

12:52 Stāvam rindā uz prāmi. Tas. Bija. Briesmīgi. Ilgs. Pasākums. Kura laikā slikta dūša palika arī Krišjānim, paldies Dievam, izdevās to uzķert pašā sākumā un puisis iztika bez vemšanas. 

14:00 Prāmis! Jē! Stāvam uz prāmja tieši starp metāla būceņa sienu un kravas mašīnu rindu. Ūdeni neredzam un to ka kustamies saprotam tikai pēc vāzes. Pats brauciens ar prāmi ieskaitot uzbraukšanu un nobraukšanu – ir apmēram 10minūtes, un tad jau esam Kuršu kāpā!! Esmu sajūsmā -pat visi koki izskatās pavisam savādāk! Līdzīgi kā Darmštates priežu audzē pie Babītes. Atkal pastāvam nelielā sastrēgumā, bet to pārciešu labi-jo tik tiešām te ir skaisti. Kad esam galamērķī – Alise beidzot tiek pie tīrām drēbēm un esam gatavi iekarot muzejus, tomēr….

14:30-15:30 Tomēr mums priekšā vēl pēdējā gaidīšana šodien. Izstāvam stundu garo rindu pēc delfinārija biļetēm. Ja šādi ir darbdienās, kas te notiek brīvdienās?  Man liekas, tik daudz gaidījusi sen nebiju! Uz 15:00 notiekošo Delfīnu šovu vairs nepaspējam (tas nekas, ka izbraucām 8:00!) Kases ir divās vietās – pretī Jūras muzejam – rinda tur, šķiet, mazāka, un tur var nopirkt biļetes gan uz muzeju, gan uz Delfinārija šoviem. Otra kase ir pie  Delfinārija, kurā uz muzeju biļetes nepārdod. Tajā stāvam arī mēs. Rinda ir gara, kustas gausi, bērni trako un nevar mierīgi nostāvēt, kas ir visai loģiski. Apkārt dzirdu diezgan daudzus latviešus-tas savādā kārtā priecē. Mēs maz ceļojam pa “ārzemēm” (1x esam bijuši Igaunijā un šī ir otrā reize, kad esam Lietuvā), tāpēc to brālības sajūtu,kas svešā zemē dzirdi dzimto mēli izbaudam kā eksotisku sajūtu.  

Delfinārijs 2pieaugušajiem un 2 bērniem izmaksā 28.50€. Alise tiek par brīvu, jo ir zem 3gadiem. Par muzeja biļetēm samaksājam 23.75€ (2pieaugušienun 1bērns), Ričardam (5g) un Alisei(1.5g) muzeja apmeklējums ir par brīvu. Pasteigšos notikumiem pa priekšu un teikšu – šis ir muzejs, kurš ir tā vērts! Teiksim, salīdzināsim dārgos muzejus  – Lietuvas Jūras muzeju 23.75€, tepat Latvijā motormuzeju, kur ģimenes biļete maksā 20€, vai Laimas šokolādes muzeju, kur visas ģimenes apmeklējums izmaksā 22€ – lai gan katram ir savi “woow” elefkti, man vislielāku iespaidu tomēr atstāja Jūras muzejs. Tiesa gan, ģimenes biļetes te ļoti pietrūkst. Ja bērni būtu pāri vecumam, kad var iet bez maksas – mūsu maciņš būtu ļoti bēdīgs.  

15:30- Galvenā muzeja ēka. Pirms ejam iekšā, noskaidrojam, ka te drīkst arī atgriezties, ja nu jāpaspēj uz delfīnu šovu- nebūs tā, ka mūs nelaidīs muzejā vairs iekšā, ja iziesim āra. Muzejs ir veidots kā milzīgs komplekss. Agrāk te bija cietoknis.  Pie ieejas uz rokām tiek uzspiests zivtiņas zīmogs un nu jau var droši iet tālāk. Vēlāk zīmogs izbalēs pamatīgi, jo tas atrodas tieši uz rokas, kur visu laiku opā sēž Alise. Pats muzeja kompleks ir ļoti plašs. Apskati sākam ar centrālo ēku. Tajā ekspozīcijas ir apskatāmas no augšējā stāva spirālkustībā uz lejas stāviem.  Uzmanības centrā, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – vienmēr stores – gan no augšas, gan no apakšas. Pirmie stāvi ir pārsvarā veltīti jūras dzīvnieku un jūras tematikai – milzu gliemežvāki, daži izbāzeņi vai arī reāllieluma atveidojumi (nekad nav patikuši izbāzti dzīvnieki), cilindri ar ūdeni un medūzām, un mīkstajiem koraļļiem, kuri šūpojas ar ventilatoru imitētā jūras straumē. Cilindri bija skaisti, jā. 

Zemākos stāvos jau īsti akvāriji, un te bērniem ir UH un AH un WŌW, un “Mammu, nāc!”, “Mammu, paskaties!” “Mammu, kas tas ir?” Vislielāko pārsteigumu izraisa zivis, kuras smiltīs paslēpušās tā, ka tikai acis var pamanīt – un tās pašas var redzēt tikai tad, ja ļoti ieskatās. Izejam vēl pašu apakšējo stāvu – kur apakšā storēm ir Instagramīgā akvārija arka. Skaisti bezgala, tikai arī cilvēku daudz. Lai nobildētos priekš perketās Insta bildes būtu jādzen visi laukā, bet tas arī nav mūsu wmērķis.  Tālāk seko interaktīvā zāle, kur bērni var beidzot ņemties un izpausties uz pilnu klapi. Jāsaka gan, ka nekas daudz te nav – saliec kaiju no ripuļiem, planšetes spēle par atkritumu šķirošanu, koka interaktīva siena par piesārņojumu jūrā. Nedaudz stāstīts par muzeja vēsturi. Te ir arī liels akvārija logs, uz kura betona palodzes var apsēsties un vērot roņus. Tie graciozi virpuļo apkārt un pilnīgi nobur! 

Ejam tālāk uz zāli, kur…. Saplēšam kāda mākslinieka gleznu. Nudien – priekšmets izskatās kā no papīra kasešveida žalūzijām taisīta jūra. Mūsu doma bija, ka paceļot augšā katru papīra sloksni, varēs redzēt, kādi dzīvnieki mīt dažādos okoeānu dziļuma slāņos. Diemžēl, tiklīdz Krišjānis vēlas apskatīties, kas lentai apakšā  – papīra strēmele nokrīt uz zemes, un pie mums satraukti elsodama pieskrien muzeja darbiniece. Man likās, ka viņu drīz ķers trieka no tāda barbarisma! Izrādās, šī ekspozīcija nebūt nav interaktīva. Tā esot Lietuvā ļoti slavena mākslinieka darbs! Un mēs, zirga galvas, saplēsām mākslas darbu. Tomēr darbu izdodas salabot atpakaļ un no malas GANDRĪZ nekas nav redzams. Muzeja darbiniece gan saka, ka tā ir bieža kļūda apmeklētājiem pieņemt, ka šis objekts ir interaktīvs. Viņa arī min, ka muzejā vajadzēja norādīt, ka šī zāle ir mākslas darbu zāle, kura jābauda ar acīm. Tam nu gan es varu piekrist! Vēl tūkstoš reižu atvainojamies un sāniski izslīdam ārā. Tālāk pa trepēm augšā – un izejam suvenīru bodītē. Tai mums nav laika, jo drīz tuvojas jau 16:30- mūsu delfīnu izrāde.

 16:10 Samaksāju 7€ par 5 saldējumiem bērniem, lai var apmānīt tukšo vēderu.  Saldētos kārumus ātri, ātri ielokam puncī un dodamies baudīt delfīnu šovu. 

Ziniet, mīļie, man nudien likās, ka man Delfīnu šovs nepatiks. Nē. Es biju par to pilnīgi pārliecināta! Pat negribēju iet uz delfināriju vai rādīt tādu “izrādi” bērniem. Tāpat  man arī nepatīk cirka priekšnesumi ar dzīvniekiem un dresētājiem. Tomēr Māris mani pierunāja, ka nekas traks tas nav, un ka būs forši. “Ja jau mēs šeit esam”, skan viņa devīze. 

Un, cik ļoti viņam, jau kārtējo reizi,  bija taisnība! Skatījos uz 30minūšu garo priekšnesumu un pusi no izrādes asaras bira pār vaigiem. Nē, ne jau aiz bezspēcīgām dusmām, bet aiz sajūsmas! Tā saikne starp delfīniem un treneriem likās tik dvēseliska, cieņpilna un tajā pašā laikā rotaļīguma un maiguma pilna! Tāda mijiedarbība ar dabu, kādu es to iztēlojos lasot Anastasijas grāmatas. Idilliska. Pat tagad šo rakstot man ir asaras acīs. 

Bērniem arī, protams, ka patika – Ričards (5gadi) sēdēja kā noburts, Alise (viņa sēdēja klēpī) neļāva man pat applaudēt, jo tas viņai traucēja skatīties, bet Krišjānis (9g) visu laiku sajūsmas pilnā balsī komentēja: “Ko? Nevar būt! Nopietni? Wooow!” Mājupceļā viņš spriedīs, ka tagad gribot būt vai nu par pilotu, vai par dzīvnieku ārstu vai arī par delfīnu treneri. 

Šis noteikti bija mūsu ceļojuma highligts!

Pēc priekšnesuma gribētāji vēl varēja nofočēties ar delfīniem, noskaidrojam, ka 2 bildes maksā 10€. Mums tas izklausās padārgi, kā arī vēl vienā rindā stāvēt nudien negribam, tāpēc paliekam bez bildēm. Tomēr tik un tā esam ar smaidiem un sajūsmu sejās un sirdīs. 

17:00-18:20 Kad ejam uz muzeju, lai turpinātu muzejam apkārtesošo ēku apskati, pamanām, ka saldējuma kioskiņš  ir aizvēries ciet. Acīmredzot jau ir pietiekoši vēls. Te gan ir vēl 2 kafejnīcas, bet tās nav mūsu mērķis – galu galā, mūsu pusdienas gaida mašīnā. Tāpēc koncentrējamies uz muzeju – izstaigājam visas mūra arkas, durtiņas un taciņas, kuru te ir gana.  Ir daudz kuģniecības eksponātu un daudz interaktīvu lietu bērniem – var izmēģināt kā senos laikos laida enkurus no kuģa, var uzspēlēt video spēli,kur griešot kuģa stūres ratu viņš “jānoparko” ostā, ir iespēja pārbaudīt cik ātri tu proti uzvilkt glābēju vesti, kā arī pat varēja pašūpoties uz vētrā grīļojoša kuģa! Apgājām apkārt arī pa pašu vaļņa augšpusi – un tad jau atgriežamies suvenīru bodē, kur atstājām 4.20€ par maziem delfīnu suvenīriem -katram bērnam pa vienam. Sanāca diezgan ekonomiski.

18:30 Ejot prom saprotam, ka visi apmeklētāji jau ir aizbraukuši, un ka mēs esam vienīgie. Nav ko brīnīties, arī muzeja darba laiks  jau beidzas. Izbaudu šo tuksnesīgo sajūtu, kura mijas ar tukšā vēdera kurkšķēšanu, un tad dodamies uz auto. Esam no mājām sarūpējuši maizītes piknikam, lai nevajadzētu tērēties ēstuvēs. Braucam uz Nidas pusi meklēt kādu galdiņu uz kā uzlikt mūsu maižukus, tomēr tā arī to neatrodam – šķiet, kāpa nav paredzēta TĀDĀM lietām. Tāpēc pirmajā autostāvvietā pirms maksas ceļa uz Nidu, arī apstājies un ieturamies turpat mašīnā. Ričards un Alise pa tām 10minūtēm brauciena jau paspējuši aizmigt, bet es modinu abus augšā. Ēst vairāk nebūs, bet gulēt varēs visu ceļu. 

Alise pamostas, sāk ēst desu un aizmieg pusceļā – tas ir tik mīlīgi, ka sanāk smiekli, tomēr ceļu viņu vēlreiz augšā. Paņemu viņu sev klēpī un tad gan miegs jau ir pārgājis un var ēst kārtīgi. 

No mūsu stāvvietas var nedaudz redzēt arī jūru. Es priecīga lēkāju un saku, ka gribu te pavadīt arī mūsu Medusmēnesi. Ja mums kādreiz tāds būs, protams.  Kad esam pieēduši pilnus punčus, braucam uz prāmīti, lai mūs pārceļ pāri – dosimies uz mājām!

19:30  Šoreiz, kā jau paredzam, nav nekādas gaidīšanas. 15minūšu laikā esam jau ārā no ostas otrā krastā. Izlemjam braukt caur Liepāju – gribam ātrāk tikt Latvijas robežā un Liepājā nekad neesam bijuši.  Pēc apmēram 40garām un skaļām minūtēm divi no trim bērniem jau aizmiguši. 

20:40 Māris grib “pīppauzi ar skatu”, tāpēc iegriežam Papē. Pabraucam garām ezeram tā arī neatraduši īsto ceļgalu, kurā braukt iekšā, tomēr kā atalgojumu  saņemam Papes bāku. Alise joprojām guļ, bet Ričards uzmostas tiklīdz apstājamies. Te ir jauks stāvlaukums ar piknika vietām, labierīcībām, jūru un Papes bāku 1minūtes gājienā. Par spīti tam, ka Pape neizskatās, lai neteiktu vairāk,  kupli apdzīvots ciems, stāvvieta ir visai pilna – lietuvieši pikniko, ir redzams arī ekskluzīvi ceļošanai pārbūvēts bezceļu džips no Krievijas. Tāds kā džipa un treilera apvienojums. Viņu braucamrīks paliek atmiņā ilgi – bez 2 cilvēkiem tajā pietiek vieta arī milzu sunim, bet uz džipa jumta gozējas guļamvieta, līdzīga tai, kuru var redzēt Virsnīšu ģimenes garšu ceļojumā “Izgaršo Latviju”. Kamēr Māris pīpē pie auto (Alisi vienu tajā neatstājam), es ar puišiem aizskrienu “fiksi, fiksi saelpoties jūru”. Bērni, protams, bēg no viļņiem, bet brīnumainā kārtā, ne apavi ne bikses necieš. Tad mēs ar Māri maināmies vietām un pieskatīt Alisi palieku es. Vēl pāris minūtes un jau pošamies prom. Atpakaļbraucot mēģinam vēlreiz uz labu laimi pameklēt ezeru. Nogriežamies kaut kur, tikai ceļš ved nevis uz ezeru, bet gar daudzdzīvokļu māju uz kanāla malu. Vispār rodas sajūtas, ka Papē ir īsta pierobežas pamestība. Zemes gabalus pārdod, mājas pamestas, pussabrukušas. Tāda nolemtība un graustu rēgi tur mīt vairāk kā cilvēki, vismaz tajā galā, kur esam iemaldījušies. 

21:21 Pierunāju vēl uztaisīt drive in caur Ķoņu ciemu, kas atrodas pavisam blakus. Vismaz tā mums stāsta brūnā, informatīvā zīme. Man nav ne jausmas, kas īsti ir Ķoņu ciems, bet – tas ir netālu, tad nu braucam arī. Jāsaka kā ir – izbraucot cauri ciematiņam tajā brīdī tā arī nesapratām, KAS tas īsti bija. Vēsturiski veidots ciemats, tas skaidrs, bet, vai apdzīvotās mājas ir apdzīvotas ar vietējiem vai arī izveidotas kā viesu nams – tas paliek mums kā noslēpums. Secinam, ka šī maza ciematiņa burvība mums, steidzīgajiem auto braucējiem, negrib īsti atklāties, tāpēc šoreiz gan uzņemam taisnāko kursu uz mājām un laižam prom. Tikai rakstot šo rakstu es atrodu, ka tur bija arī muzejs, kurš stradā katru dienu no 10-18, izņemot pirmdienas, otrdienas. Tik tiešām, mūsu apmeklējums todien nebija īstajā dienā un īstajā laikā! 

23:00 Alise, kura pa ceļam bija pamodusies atkal aizmieg, izdodas ieviest klusumu starp brāļiem. Arī viņi pēc stundas aizmigs, bet līdz tam atpūtas pauzēs cenšos viņus “izskraidināt” un “izlecināt”, un, kamēr sēžam mašīnā nebeidzu atkārtot, kādi viņi ir izturīgi malači. Neliekas, ka tas mazina viņu nogurumu un apnikumu, bet varbūt tomēr nedaudz palīdz. Vismaz strīdu un kašķu liekas, ka ir mazāk (vai arī tā ir mana wishful thinking?)  Kaut kur pa ceļam iebraucam Cirkle-K Mārim pēc XL kafijas un Dynami:t. Radio neķer vai arī skan “miera mūzika”, tāpēc caur youtubi uzlieku remixus un klubu mūziku – tas viss kopā mūsu izturīgajam šoferim iedod kaut cik mundrumu mājupceļam. Nebeidzu atobrīnot viņa izturību – pēc 4 gulētām stundām izturēt tik ilgu ceļš pie stūres man liekas nereāli!   

1:30 Lai nu kā – esam izturējuši gandrīz 12 stundas braucienu un beidzot esam mājās!!!

%d bloggers like this: