Zilaļģes pie Daugmales pilskalna un mazliet no Jāņa kalna

Kur mēs šodien brauksim? Aizvedīsim ar Baložu kūdras bānīti izvizināt arī dēlus, un tad uz Daugmales pilskalnu un Senču svētkalniņu, sauktu arī par Jāņa kalnu. 

Par Baložu kūdras bānīti  – izrādās, tik daudz bijām pirmajā reizē palaiduši garām! Gan iespēju iekāpt lokomotīvē, gan iespēju nofočēties pie lokomotīvas priekšpuses, gan arī varēja izstaigāt veco vagonu, kurā sēdēt laikam jau tomēr neļauj. Bērni tik tiešām motivē ielīst visur, kur var un pamanīt to, ko pirms tam nebūtu pamanījuši.  Brauciena laikā arī parunājāmiea ar muzeja darbinieku – uzzinājām šo to interesantu. Man te tik tiešām ļoti patīk, un arī lielie bērni bija sajūsmā! 

Atgādinu, ka cena 30-40minūšu braucienam (sākot no 3 gadiem) ir 2€, braucieni iepriekš ir jāizpēta un iespējams jāpiesakās, jo bānītis nekursē katru nedēļas nogali.

Atpakaļceļā uz mašīnu nopirkām vienu magnētiņu un tad jau braucām tālāk.

Šoreiz mūsu ceļš ved vispirms paēst. Uz mums pilnībā atttiecas teiciens “Tu neesi tu pats, kad esi izsalcis”.  Ēdām Ķekavas Lībā. Krišjānis ēstūzītim pie kases saplēš kaut kādu smukumtrauku. Cenas ir dekokrātiskas, bet fričkas ir ļoti sausi un neēdami, tomātu sula, šķiet ir sabojājusies. Tomēr izsalkums ir remdēts, un tas ir pats galvenais.

Drīz jau braucam uz Daugmales pilskalnu. Kāpiens augšā ir stāvs,  bet ir tā vērts. Pilskalnam ir trīsstūra forma un tas nudien ir viens no interesantākajiem pilskalniem, ko atceros apmeklējusi. Tā augstums varētu būt ap 15metru augsts tagad, bet interesanti, cik tas bija augsts tajos senajos laikos! 

Kāpjot lejā vēlreiz pievēršam uzmanību mazam, aizaugušam dīķītim, kas izrādās ir Varžupīte. Tās ūdens virsmu klāj zaļa un zila plēve. Smaržo pēc sālītām zivīm, un zilā plēve ir atrodama arī Daugavas krastā, kur ir upītes izteka. Nevaram saprast, kas tas ir, minerālavots nevar būt, noteikti būtu norādīts, ka te tāds ir. Atliek vai nu dabiski veidojies kaut kas, vai lauksaimniecības piesārņojums. Arī Instagram sekotāju vidū bija dazādi viedokļi par ķēpu, līdz vēlāk man atsūta rakstu, kur paskaidrots, kas tas ir. Zilaļģes! Jūtamies kā svarīgi atklājēji, hah. Katrā ziņā, tā mums bija interesanta pieredze. 

Tālāk braucam uz  pavisam netālu esošo Senču svētkalniņu, sauktu arī par Jāņa kalnu. Šeit gan mēs piedzīvojam nelielu vilšanos, jo, pirmkārt, šī ir vairāk kā atpūtas vieta – ir stāvlaukums, labierīcības, dažas aizņemtas piknika vietas. Smaržo pēc šašlika un nedaudz pēc alus.  Kā arī par spīti nosaukumam -Senču svētkalniņš, tā tomēr ir varoņu piemiņas vieta – nelielā pauguriņa galā atrodas piemineklis “Gara spēkam un brīvībai” – ap pakalna virsotni ir lokveidā apstādīti ozoli un tālāk liepu aleja, caur kuru ejot var iziet uz ceļu. Izskatās, ka vismaz cauri alejai neviens sen nav staigājis – kad ejam tai cauri, savācam sev līdzi kaudzi ar zirnekļu tīkliem.  Tomēr, te arī ir būts, un, ja kādreiz garāmbraucot meklē piknika vietu – šeit, iespējams, to arī atradīsi. 

Tālāk mūsu ceļš ved uz Ikšķili,  nopeldamies Selēku ezerā. Tur atrodams arī veikparks, aktīvās atpūtas cienītājiem. Atpakaļceļā iepazīstam mūsu radu iekopto pa pusei permakultūras dārziņu. Bērni ir tādā sajūsmā! Tiek meklētas sēnes, gurķi, tīrīti burkāni apskatīti tomāti, pupas, zirņi un jau ziedošās saulespuķes – mazie atplestām mutēm klausās visas dārza gudrības. 

Diena nudien ir bijusi jauka un piepildīta! 

%d bloggers like this: