Ogot Babītes pilskalnā un Darmštates priežu audzē

Šoreiz izdomājam, ka jābrauc pirmsalgas braucienā – tepat ap Rīgu. Izvēle krīt uz A10 šoseju, kur pirms Varkaļu kanāla atrodas gan Darmštates priežu audze gab Babītes pilskalns jeb Poļu kalns. Abi objekti, lai gan tuvu -nav diez ko populāri, bet mūsu ģimenei tas ir drīzak pluss, nevis trūkums. 

Sākam ar Babītes pilskalnu – braucot no Rīgas pirms Varkaļu kanāla pie zīmes “Babītes pilskalns” jāgriežas  pa kreisi. Zīme gan nav parastā, brūnā, bet tāda jocīga. Tālāk uzmanīgi jāvēro kreisā puse – no grants ceļa pie laukakmenī iekaltas zīmes “pilskalns” jāgriež atkal pa kreisi. Mēs jau savā laikā esam pamaldījušies meklējot šo pilskalnu, tāpēc pavadīšu jūs pa pareizo ceļu. 

Pirmajā meža ceļa sazarojumā jāgriežas pa kreisi, pēc tam nākošajā sazarojumā pa labi – un tad jau būsiet klāt. Šeit neesam bijuši kopš  2018.gada vasaras un mūs gaida patīkams pārsteigums – izskatās, ka pilskalnam top jauna, skaista info zīme. 

Pats pilskalns ir neliels (vien 9m) bet jauks un stāvs, apkārt atrodam pēdējās skumīgās mellenes un pa saujiņai brūkleņu. Tuvumā esošās šosejas skaņas netraucē un baudam mežu. Alise visu laiku guļ mašīnā, bet Ričards gan ne. Viņaprāt uz pilskalna ir jākāpj kaut vai tikai tāpēc, lai pēc tam no turienes varētu vareni noskriet lejā! Pāris reizes noskrējis lejā puisis uzsāk Ekspotīciju pēc ogām. Ar Māri izbrīnīti skatamies kā puisis uzmanīgi apēd paša sameklētu brūkleni – mājas apstākļos viņš uz tādu avantūru nebūtu pierunājams ne par ko! 

Drīz jau pošamies uz pāri ceļam esošo Darmštates priežu audzi. Te nu mazliet maldamies, jo taisot šoseju ir nonesta gan norādes zīme, gan ceļš, kurš veda  uz šo aizsargājamo teritoriju. Labā ziņa, ka tik un tā pabraukt garām šeit nevar – no šosejas īpatnās priedes ir redzamas skaidri. Tāpēc griežamies iekšā vienā no ceļgaliem un tad līkumojam pa meža ceļiem, kamēr beidzot esam klāt. 

Darmštates priežu audze ir dabas liegums Jūrmalā. Wikipēdija stāsta, ka liegums izveidots 1977. gadā, lai aizsargātu īpatnēju priežu audzi, kas sēta 19. gadsimta beigās pēc vācbaltiešu mežkopja, Rīgas reģiona galvenā mežziņa, Eižena Ostvalda iniciatīvas no Vācijas ievestām sēklām. Dabas liegumā priedes ir vairāk nekā 120 gadu vecas. Priežu audze ir neizdevies mēģinājums ieaudzēt Latvijas klimatiskajiem apstākļiem neatbilstošās Darmštates priedes.

Te ir ļoti interesanti. Izskatās, ka kāds būtu nakts miegā saburzītajām priedēm steigā izbraucis cauri ar retu ķemmi, tā arī līdz galam tās neizsukājot taisnas un lepnas. Papildus visam šī vieta mūs nošarmē arī ar ogām. 

Te aug daudz brūkleņu – labi, ka mums mašīnā ir smilšu spainītis. Kopā ar abiem mazajiem tas tiek pielasīts pilns ar ogām. Izstaigājam priedes, lai atrastu tās īpašās -numurētās, pieēdam vēl pa saujai brūkleņu-un tad jau pošamies prom. Starp citu, jā daļa priežu tiešām ir apdegušas. Ugunsgrēks bija plosījies 2006 gadā, bet priedes to joprojām atceras. 

Starp citu, savā ziņā pat labi,ka te nevar piekļūt tik ērti – mazāk cilvēku, un jāsaka arī – ka  tas, salīdzinot ar iepriekšējo reizi, kad te bijām, ir devis arī mazāk atkritumu. 

Līdz nākošajai reizei!

%d bloggers like this: